Mēs te visādi nesteidzīgi atpūšamies. Trešdien biju ar rk13, Katerinu, Juru un aizklīdušo robotu-terminatoru Valeriču iekš Twingo pica. Pica tur man iepatikās, ēdu es izstrādājumu ar nosaukumu Mexico – ar kalnu mazu sīpoliņu. Cena gan nav diez ko humāna – 6 LS (12$), pie kam ar lielo picu viņi drīzāk domā vidējo. Bet savas naudas ir vērta. Starp citu, no Twingo mūs izdzina, jo strādā tā tikai līdz 9. Mēs gājām uz Vēsmu (par kuru zemāk), bet no turienes mūs izdzina 10. Nācās tipināt pie rk13 uz mājām, kur viņa tētis mūs cienāja ar stirnas desu, bet rk13 neparko negribēja man ticēt par dažādiem faktiem (varbūt no alus stūrgalvības vai vienkārši troļļoja reālajā dzīvē). Piemēram, par to, ka Jauno gadu Krievijā sāka svinēt 31. decembrī tikai no Pētera Pirmā ēras, bet operētājsistēmas MacOS kodols ar nosaukumu Darwin – tas ir FreeBSD, un nebūt ne linux. Un ja tajā, ka Darwin – tas ir FreeBSD, man taisnība ir ne līdz galam, tad par Jauno gadu viss ir pareizi praktiski par 100%.
Bet šodien mēs ar kolēģiem Kņazu Mosala un Ezhi gājām uz speciālām pusdienām pie Dimas, kurš aizraujas ar indiešu garīgajām praksēm. Es viņu par to saucu te par jogu, te par sektantu, bet ceru, ka dzīvs palikšu, jo šīs pašas prakses vardarbību neatbalsta. Tā lūk, Dima šoreiz uzstājās tikai kā palīgs pavārei vārdā Katja tradicionālo indiešu ēdienu gatavošanā. (Ceru, ka vārdā nekļūdījos, citādi man vienmēr bail, ka aizšaušu garām). Skaidrs, ka Indija ir liela, tradīcijas tur ir dažādas, bet mēs lūk nogaršojām nevis asu, bet pat gluži otrādi, pilnīgi maigu. Es jautāju, no kā ir ēdieni, bet uzņemt atbildi video sakautrējos, bet viedtālruni es nekādi nevaru nopirkt.
Ar pārliecību var teikt tikai to, ka ēdienu bija 7, ko mums Dima speciāli pāris reizes atkārtoja, drošībai (Tas ja skaita visu atsevišķi, kā pieņemts). Viens no ēdieniem bija uz kartupeļu bāzes, cits – rīsu, viss ar garšvielām, bet ne asām, kā jau es teicu. Rīsi bija ar speciālu mājās gatavotu tomātu mērci, arī maigu un patīkamu, ne tādu skarbu kā amerikāņu iecienītais Heinz. Pēc tam bija vēl salāti ar gurķiem, dzēriens uz trekna kefīra bāzes (parasti tiek taisīts uz jogurta bāzes) un deserts žāvētu augļu bumbiņu veidā. Gandrīz aizmirsu plāceņus no rupja maluma miltiem ar klijām, tikai fotogrāfijas izglāba.
Viss iepriekš minētais bija bez tām dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām, kuras var uzskatīt par “atņemtām” no dzīvniekiem, tas ir, gaļas un olām. Darbā pa jokam saka “košers”. Principā koncepts tas pats (tāpat kā islāma halal gadījumā), vienkārši produktu izvēli nosaka indiešu tradīcija, pareizāk sakot, viena no. Vēl ir populāri piena produkti, bet alkohols ir stingri aizliegts, īpaši svētkos.
Šis ēdiens tiek saukts par “svētīgu” un tam ir jānes apgarots gara stāvoklis. Mūsu ausij tāda ideoloģija un filozofija izklausās diezgan naivi un romantiski, bet labāk jau tā, nekā LJ-kašķīguļu, troļļu un dvačeru cilvēknīdēju loģika. (Šo vārdu nozīmes skat. lurkmore, par to es vēl uzrakstīšu). Vismaz tā es domāju šajā laika momentā.
Mosala, viņš arī Kņazs, fotogrāfijā izskatās kā īsts garīgais guru, bet man kā vienmēr dīvains smīns. Pa kreisi Ezhi, nez kāpēc šodien kluss. Kāpēc mēs visi esam melnā, es neesmu spējīgs paskaidrot. Acīmredzot tāda ir karma.
Pie Dimas mēs pabijām neilgi, jo tā arī bija plānots – tikai pusdienas, nevis vakars. Es par to kaut kā nebiju aizdomājies, bet man vienalga – tāpat labi sanāca. Ēdiens mums visiem patika – es mīlu eksotiku, Ezhi arī nav pretī nogaršot viskautko interesantu, bet Kņazs pēc dabas ir mierīgs un viņam parasti viss patīk. Droši vien tāpēc viņam tik labi sanāk tēlot indiešu guru – viņam tāpat satori ir patstāvīgs.
Lai vai kā tur būtu, devāmies mēs uz bistro-bāru Vesma, vistriviālāko vietu, toties ar milzīgām zivīm akvārijā un plašu tējas izvēli. Sazvanījām vēl cilvēkus, pasēdējām kādu stundiņu-otru nesteidzīgās tējas sarunās.
Nenormāli stilīgu tēju Vēsmā lej interesantā tējkannā, kuras apakšējā daļa stāv krūzē. Tāpēc to var aiznest ar vienu roku, pie kam krūze kļūst silta, jo tajā stāv tējkanna. Un vēl tā ir liela, kā man patīk.
